Pašlaik ir daudz veidu tā dēvētie{0}}skārienekrāni. Parasti skārienekrānu veido dažādi komponenti no displeja ierīces šķidro kristālu displeja. Displeja ierīces priekšpusē ir pievienots caurspīdīgs skārienekrāns. Šāda veida skārienekrānu sauc par "šauru" skārienekrānu. Parasti ievades vide ir pirksts.
Turklāt ir arī ievades ierīces, kurās tiek izmantotas īpašas pildspalvas vai skārienekrāni ar skārienekrānu{0}}vadības funkcijām pašā nesenajā šķidro kristālu displejā. Tos sauc par "plašajiem" skārienekrāniem.
Šauri definēti skārienekrāni ir aptuveni iedalīti četros veidos: rezistīvie, kapacitatīvie, optiskie un ultraskaņas ekrāni. Plaša uztveres skārienekrāni ietver elektromagnētiskās indukcijas un In Cell tipa. Šīs metodes ir klasificētas 2. attēlā-1. Tā kā neviens skārienekrāns nav visvarens, ir vairāki skārienekrāni. Piemēram, pretestības veids ir vienīgā pārākā metode, kas neizvēlas iekļūt medijos, taču tam ir slikta izturība un tas nav piemērots sabiedrības darbības vajadzībām. Lai gan kapacitatīvie vai optiskie skārienekrāni ir salīdzinoši dārgi un to izmantošanas ierobežojumi, tie ir piemērotāki tādiem produktiem kā elektroniskie kioski, kuriem nepieciešama ilgstoša izturība.
klasificē skārienekrānus no dažādām perspektīvām, ko var iedalīt "elektroniskās noteikšanas metodēs" un "ne{0}}elektriskajās metodēs". Skārienekrāns, kas izmanto elektronisko noteikšanu, galvenokārt ir rezistīvs un kapacitatīvs. Šādā gadījumā ir jāizmanto caurspīdīga vadoša plēve, piemēram, ITO (indija alvas oksīds) vai ATO (antimona alvas oksīds), kas var samazināt caurlaidību. Bet tā trūkums ir tāds, ka pat tad, ja šī optiskā metode ir pārāka optisko īpašību ziņā, tai bieži vien būs nepareizas darbības trūkums.
