Pēc G.Freidela šķidro kristālu pētījumi uz laiku ir nonākuši zemā punktā. Ir arī teikts, ka laika posms no 1930. līdz 1960. gadam šķidro kristālu pētījumos bija tukšs periods. Iemesls, iespējams, ir tas, ka tajā laikā praktiski netika atrasts šķidro kristālu pielietojums. Tomēr šajā periodā pusvadītāju elektronikas nozare ir sasniegusi ievērojamu attīstību. Lai displejos varētu izmantot šķidros kristālus, caurspīdīgo elektrodu rakstīšana un šķidro kristālu un pusvadītāju ķēžu integrācija-mikroražošanas tehnoloģija ir nepieciešama. Līdz ar pusvadītāju nozares progresu šīs tehnoloģijas ir nobriedušas.
20. gadsimta 40. gados tika izstrādāti silīcija pusvadītāji, izmantojot n-veida pusvadītājus, kas vada elektronus, un p-veida pusvadītājus, kas vada caurumus, veidojot pn saskarni, un tika izgudrotas diodes un tranzistori. Pirms tam, lai ķēdē realizētu taisnošanas funkciju no maiņstrāvas uz līdzstrāvu, tika izmantota diode, bet pastiprināšanas funkcijas realizācijai tika izmantots tranzistors. Šīs lielās un smagās sastāvdaļas var pilnībā aizstāt ar pusvadītāju diodēm un tranzistoriem. Nav nepieciešams emitēt elektronus vakuumā. Tikai cietā, īpaši ļoti plānā plēvē, var realizēt rektifikācijas un pastiprināšanas funkcijas, lai elektronisko shēmu varētu miniaturizēt. mainīt.
Pēc tam optiskās apstrādes tehnoloģijas izmantošana, lai panāktu elektronisko shēmu, tostarp diožu un tranzistoru, retināšanu un ultraminiaturizāciju. Šo paņēmienu saīsināti sauc par litogrāfiju. 60. gados, attīstoties pusvadītāju integrālo shēmu tehnoloģijai, elektroniskās iekārtas panāca tālāku miniaturizāciju.
Iepriekš minētās tehnoloģijas attīstība ir obligāta izmantošanai šķidro kristālu displeja ierīcēs. Turpinot attīstot materiālu zinātni un materiālu apstrādes tehnoloģiju, kā arī attīstot jaunus displeja režīmus un braukšanas tehnoloģijas, šķidro kristālu displeju tehnoloģija ir sasniegusi strauju attīstību.
1968. gadā GH Heilmeier, kurš strādāja RCA ASV, publicēja DS režīma LCD ierīci. Pēc tam amerikāņu uzņēmumi veica pirmo praktisko mēģinājumu izveidot digitālos LCD pulksteņus.
LCD pulkstenis ir mainīts no DS MODE uz TN MODE
1971. gada maijā Amerikas Savienoto Valstu korporācija Optel un korporācija Microma 1972. gadā secīgi ieviesa tirgū digitālos elektroniskos pulksteņus ar DS režīma šķidro kristālu displejiem. Tomēr abu uzņēmumu laistajiem produktiem ir problēmas ar pulksteņu kvalitāti un kalpošanas laiku. šķidrie kristāli, kurus nevar izmantot ilgu laiku, un tiem ir arī tādas problēmas kā augsts braukšanas spriegums un lēns reakcijas ātrums. Turpretim, lai atrisinātu iepriekš minētās problēmas, Seiko Group Japānā pieņēma nevis DS režīmu, bet gan TN displeja režīmu, kas veiksmīgi realizēja praktisko pielietojumu. TN displeja režīms ir displeja režīms bez strāvas pārstrāvas, līdz ar to ievērojami uzlabojas izturība, arī jaudas zudumi ir nelieli, un to var izmantot nepārtraukti 1,5-2 gadus pat bez akumulatora maiņas.
Kopš tā laika šķidro kristālu displeja tehnoloģija ir strauji attīstījusies, un pašreizējais TFT-LCD ir ienesis mūsu dzīvē spilgtus un krāsainus krāsu displejus.
