Šķidro kristālu atklāšanu pirms 100 gadiem pabeidza austriešu botāniķis F. Reinetzers. Tomēr tas ilgu laiku nav devis lielu praktisku vērtību cilvēkiem. Tikai 1960. gados daži jauni elektronikas zinātnieki pārtrauca klusumu.
1961. gadā F. Heimeiers, kurš strādāja Prinstonas laboratorijā RCA uzņēmumā ASV, bija elektronikas pētnieks. Kamēr viņš gatavoja doktora disertāciju, kāds viņa draugs pastāstīja par organisko pusvadītāju izpēti. Viņa starpdisciplinārie priekšmeti izraisīja viņa lielu interesi.
Ar pasniedzēja atbalstu un iedrošinājumu viņš pameta specialitāti un sāka jaunu pētījumu. Savas zināšanas elektronikā viņš izmantoja organiskajā ķīmijā un drīz vien guva lielus sasniegumus. Drīz viņš sāka interesēties par lāzeriem, tāpēc viņš sāka nodarboties ar kristāliem.
Lai izpētītu ārējā elektriskā lauka ietekmi uz elektrisko lauku kristāla iekšpusē, viņš domāja par šķidro kristālu. Viņš starp diviem caurspīdīgiem vadošiem stikliem ievietoja ar krāsvielu leģētu nematisku šķidro kristālu. Ja uz abām šķidro kristālu slāņa pusēm tiek pielikts vairāku voltu spriegums, šķidro kristālu slānis mainās no sarkana uz caurspīdīgu.
Dzimis elektronikā, viņš uzreiz saprata, ka šis nav krāsu plakanā paneļa televizors. Satraukti komandas locekļi, un viņš nekavējoties sāka savu pētījumu dienu un nakti. Viņi secīgi atklāja virkni šķidro kristālu elektrooptisko efektu, piemēram, šķidro kristālu dinamisko izkliedi un fāzes pāreju. Ir veiksmīgi izstrādāta virkne digitālo un rakstzīmju displeja ierīču, kā arī LCD pulksteņi, pults displejs un citi praktiski izstrādājumi.
